|
Šåōåšąņ: Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą (Čńņīšč÷åńźčå ėč÷ķīńņč)
Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un
informācijas fakultāte
Antīkā literatūra
Konspekti
Antīkā literatūra
nepilna laika
1.kurss
Rīga/1999.gads
Sengrieķu literatūras periodizācija
(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)
|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |Iliāda, Odiseja |
|periods |(Varoņepos| | |
|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |
|) | | | |
| |Didaktiska|Hēsiods |Darbi un dienas, Teogonija|
| |is eposs | | |
| |Fabula |Ezops | |
|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |
|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |
|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |
|) | |Arhilohs | | |
| | |Solons |}6.gs.p.m.| |
| | |Teognīds |ē. | |
| |Melika |Alkajs |Man apmulst prāts, |
| | |Sapfo |Ziloņkaurokturis |
| | |Anakrionts |Jau mēness ir zudis skatam |
| | | |Steidzies puisēn... |
| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |
| |lirika | |Hieronam |
| |Traģēdija |Eshils |Sasaistītais, Prometejs, |
| | |(545.-456.g.p.m|Oresteja, Agamemnons |
| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |
| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |
| | |Sofokls |Antigone, Valdnieks Edips |
| | |(496.-406.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Eiripīds |Mēdijas, Hipolits, |
| | |(484.-406.g.p.m|Trojietes, Helena, |
| | |.ē.) |Orests, Elektra, |
| | | |Ifigēnija Aulīdā, |
| | | |Bakhantes |
| |Komēdija |Aristofāns |Jātnieki, Mākoņi, |
| |1) |(450.-384.g.p.m|Lapsenes, Miers, Putni,|
| |Vecatiskā |.ē.) |Vardes, Bagātība, |
| | | |Aīstrate, Sievietes tautas |
| | | |sapulcē, Sievietes |
| | | |Tesmoforiju svētkos |
|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |
|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |
|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |
| | |Tukidids |Vēsture 8 grāmatas |
| | |(460.-400.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Ksenofonts |Grieķijas vēsture |
| | |(430.-355.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Retoriskā |Lizijs |Runa pret Eratostenu |
| |proza |(459.-380.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Demostens |Trešā runā pret Filipu |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Folozofisk|Platons |Valsts |
| |ā |(427.-347.g.p.m| |
| |proza |.ē.) | |
| | |Aristotelis |Poētika |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|3. Helēnisma | |Menandrs |Īgņa, Šķīrējtiesa |
|laika | |(342.-392.g.p.m| |
|literatūra | |.ē.) | |
|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |
|) | | | |
| | |Teokrīts |Idilles, Sirakūzietes |
| | |(310.-250.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Kallimahs |Tabulas, Cēloņi |
| | |(310.-240.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Rodas |Argonautika |
| | |Apollonijs | |
| | |(295.-215.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|4. Romas | |Plūtahs |Morāles traktāti, Paralēlie|
|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti |
|literatūra | |) | |
|(1.gs.p.m.ē.- | | | |
|m.ē.4.gs.) | | | |
| | |Lukiāns |Mušas slavinājums, Bez |
| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais, Dievu |
| | |.) |sarunas, Jūras sarunas |
| | |Longs |Dafnīds un Hloja |
| | |(apm.2. vai | |
| | |3.gs.m.ē.) | |
Homērs
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas
apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra
dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.
Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi
ir eposi Iliāda un Odiseja, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais
dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu
biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri
estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba
neatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas
ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu
vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā
atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,
12.gs.p.m.ē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz
Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. Iliāda stāsta par Trojas aplenkšanas
pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja
dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,
un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās
Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,
saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
Odiseja ir nedaudz jaunāka poēma par Iliādu. Tā veltīta grieķu
varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona
vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas
Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un
mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī
vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu
rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti
vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos
attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos
minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,
ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā
notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas
jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par
Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). Iliādā un Odisejā
atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-
III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās
izveides laiku.
Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto
vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski
motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās
arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi
cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
Iliādas un Odisejas māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām
tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. Tas ir episkajam stilam raksturīgais
nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,
rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie
epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs
- būtiskākās šī stila iezīmes.
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums
nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20
gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš
sacerējis tikai Iliādu un Odiseju, bet daži hellēnisma laikmeta
pētnieki Odiseju atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais
Homēra jautājums par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad
vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: Iliāda un Odiseja esot atsevišķu
dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un
rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:
unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un
analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas
dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot
abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu
vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā
veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu
literātūru un mākslu, bet ar Vergilija Eneidas starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra lliāda un Odiseja ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras
simbols.
Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.
sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā
ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji
attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības
vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji
turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes
īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku
dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā Darbi un
dienas.
Darbi un dienas ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar
to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir
neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo
pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem
jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt
netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam
neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties
darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts
vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks
bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem
spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz
mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam
pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un
saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu
tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule
un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,
neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst
mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,
kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī
pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt
darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot
poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš
tic taisnības uzvarai. Darbos un dienās var atrast daudzus sakāmvārdus un
parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir
veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi
aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis
epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
Teogonija parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja
no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco
dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - tumšs tukšums, Zeme un Erots (
mīlestība. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules
daļas ( Erebs Tumsība, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā
bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus
rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots
apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos
ticis nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda
ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav
jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl
lielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī
nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem
(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji
(skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)
Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,
Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un
radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu
Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,
filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra
filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām
pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas
atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.
Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas
ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta
pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts
blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas
viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt
no intrigām.
Slavu Horācijam atnesa Satīras, Epodi.
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta
slavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta
himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.
Satīras un Epodus rakstījis savas literārās darbības sākumā.
Satīras ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.
1.grāmta ( 10 satīras
2.grāmata ( 8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs
tās sauca par Sarunām. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
Satīrās Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas
problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot
netikumus. Satīras ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.
Satīru dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam
neizkoptu stilu. Horācija credo ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas
ar jauno dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. Satīrās pauž savus
filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka
baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu
humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru
cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi
(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.
Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,
atziņas. Satīrās spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
Epodi - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no
divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso
toni. Bet Epodu saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.
Epodos izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.
2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,
pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.
Epodās parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.
Epodas jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav Satīrās.
Odas - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā
33.g.p.m.ē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu zelta
vidusceļu - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.
Odās atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par
mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu
īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.
Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu
pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,
Sapfas. Odas ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,
izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko Gadsimta himnu, un pēdējais darbs ir
Vēstuļu grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina
iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā
vēstule ( Dzejas māksla ( runā par dzejas teoriju, drāmu. Vēstulē - 476
vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc
viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka
naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām
uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.
Dzejas māksla ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs
Romas literatūrā.
Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa Skumju elēģija ceturtās grāmatas
10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.
Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās
nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz
Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties
Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu
neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika
populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka
var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek
izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu
sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja
Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums Mīlas māksla atklāja Augusta
Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret
Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par
protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek
Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas ( Mīlas dzeja, Mīlas elēģija, Varones, Mīlas
māksla, Zāles pret mīlestību;
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( Fāsti, Metamarfozas;
3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( Skumjas elēģijas,
Vēstules no Panta
Mīlas ēlēģijas ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa
slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas
vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija
Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo
portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā
iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai
turpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet
gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas
verdzeni.
Varones ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem
vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,
greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par
nāvi, lūgums atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā
Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo
savas jūtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,
helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi
pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,
kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis
Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta Varones, top arī viņa
traģēdija Medeja, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Mīlas māksla ( savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II.daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz
izmantoti salīdzinājumi.
Zāles pret mīlestību - padomi kā izārstēties no nelaimīgas
mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram
vajadzīgas citādākas.
Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs
vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,
pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.
Fasti - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst
augusta centieniem.
Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas
kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas
ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. Fastās aplūkoti vissenākie dievi un
laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. Fasti saista
ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar
to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
Metamorfozas - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,
augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka
sarežģīto, pretrunīgo raksturu. Metamorfozas atspoguļo pasaules
vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. Metamorfozas ir visuma
vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu
grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās
notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,
argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.
Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par
četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs
laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules
dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi
(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats
savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);
teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi
augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo
mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika
par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).
Skumju elēģijas - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi
atdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa
liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un
lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas
ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci
rokās.
Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk
uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas
žanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās
grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4
grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
Solons (638. - 558.g.p.m.ē)
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un
to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu
demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās
krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons
tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība
spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās
darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju Solamīnas. Tajā viņš
aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas
salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,
līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.
Solamīna
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar
ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.
Solamīnas beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka
nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To
visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu
grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.
Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā
risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras
rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā
ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs
izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk
izmanto Horācijs.
Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir
priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,
bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.
Sapfo (6.gs.p.m.ē.)
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu
meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā
liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi
nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus
pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo
strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves
priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,
spilgta emocionalitāte.
No viņas saglabājusies Himna Afrodītei. Sapfo Afrodīti uzrunā kā
senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie
soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā
savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma
atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,
mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas
dvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek
parādīts dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
Jau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām (
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.
Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds
jauneklis.
Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat
pieminēts vīndevis Hermijs.
Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,
vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga
mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu
rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku
izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un
saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no
atdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs
dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu
koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi
raksturo kā kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu
pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un
jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda
pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu
daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā
arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ
arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks
stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa
dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka
straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē
pret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot
tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka
vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas
bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un
spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara
un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo
tā, kā nolicis liktenis.
Teognids (6.gs.p.m.ē.)
Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu
politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā
ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties
trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās
viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.
Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas
bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un
bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un
domas skaidrums.
Elēģijas
Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā
Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te
dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,
neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties
vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un
palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam
tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo
atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no
tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no
zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.
Un kārtas nu mantkāre jauc!
Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā
pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir
tīkamāk nekā dzīvi baudīt.
Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)
Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs
pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas
pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,
lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti
gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija
oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja
liriskus dzejoļus jaunajā stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas
stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas
apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un
pieticības ideālus.
Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.
Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs
tiek bagātīgi atlīdzināts.
Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz
Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus Enīdai, bet atpakaļceļā mirst.
No pirmajiem darbiem Bukolikas, Ganu dziesmas. Par paraugu ņēmis
Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas
saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.
I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs
ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas
veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.
Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa
laipnību.
Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas
Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga
tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.
IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja zelta
laikmetu iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu
(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.
V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu
mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.
X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.
Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības
spēka pilns.
Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta Georgikas.
Georgikas - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm
četrās grāmatās.
I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).
II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu
uzlabošanu).
III.grāmata stāsta par lopkopību.
IV.grāmata stāsta par biškopību.
Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls
Oktiviāna valdīšanas laikā.
Gerogiku pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,
propagandēt valdības plānus.
Georgikās Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs
ir viņam veltīts.
Georgikām par pamatu noderēja Hesioda Darbi un dienas. Hēsiods
neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.
Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.
Katrā Georgiku grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:
1. tēlainais pavasara apraksts.
2. Itālijas cildināšana.
3. Oktaviāna slavināšana
4. mīts par Orfeju un Euridiki.
Geordikās ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas
terminu.
Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.
Eneīda
Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti
Eneju.
Eneīda rakstīta pēc Homēra Iliādas un Odisejas parauga. Sastāv
no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja
maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu
Odiseju. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,
dēvē par romiešu Iliādu.
Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām
naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo
domu likt Kārtāgai valdīt pār tautām. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu
sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut
Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.
Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un
rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem
ceļojumos.
Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)
Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš
nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.
Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.
Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6
komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības
Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir
mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu
un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir
aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu
veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs
Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā
Brāļi. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un
konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.
Brāļi audzināšanas problēmas.
Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz
laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,
turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa
netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri
audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis
sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis
vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.
Vīramāte Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra Šķīrējtiesai.
Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai
gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi
nezin, ka viņi ir jau tikušies. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.
Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,
kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet
Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,
ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.
Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.
Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai
problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta
jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: Es esmu cilvēks, un nekas
cilvēcīgs man nav svešs.
Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)
Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā.
Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas ir
jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan
pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas.
Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir
vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu
jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņu
aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties
skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgu
bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugas
vienā.
Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta
komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti
temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.
Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst
viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir
šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo
arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina jauno
grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar
mūsdienu operetēm.
Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:
1. demokrātisku ievirzi;
2. jautrību;
3. asprātību;
4. muzikalitāti;
5. Tajās nav dziļu domu;
6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.
Māla krūze maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā
psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā
māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās
bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina
Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls
Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un
Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie
skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai
atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad
Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas
pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru,
Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.
Lielīgais karavīrs
Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu
vārdu Pirgopoliniks (Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs). Viņš lielās ar
saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs
Artotags (Maizes grauzis). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas
pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis
zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi,
piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par Venēras mīluli, bet īstenībā
ir gļēvs, izvirtis.
Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām
atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas
iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene
izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.
2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka
neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž
mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad
viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā,
viņš tiek nežēlīgi piekauts.
Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad
piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat
var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.
Viltīgais vergs - Pseidols, pieder pie intrigu komēdiju tipa.
Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās,
divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā
savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru
Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs
par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt
Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā
sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod likumu: Bīstieties
šodien no manis un neticiet man!. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20
minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši
karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas
dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas
savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību
vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un
smejas.
Amfitrions - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.
Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas
Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona
verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un
sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji.
Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no
Jupitera.
Dvīņi
Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus
pārpratumus.
Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.
Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)
Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas
salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis
dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par filozofu uz skatuves, jo viņa
darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski
politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš
tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos
gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.
Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara
(431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā
bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un
sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un
aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par
politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas
karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes.
Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - Mēdeja, Hipolits.
Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ Elektra, Orests, Ifigēnija Aulīdā pret
dievu netaisno rīcību. Hioplits, Ions, tāpat risināja sociālo jautājumu
- Trojietes, Ions.
Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I
vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja
pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu
filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda
daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru
drāma Ciklops.
Traģēdijas: Mēdeja, Hipolits, Trojietes, Helēna, Orests,
Elektra, Ions, Ifigēnija Aulīdā, Bakhanietes.
Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu
pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies
arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas
attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā,
parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē
mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa
pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.
Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara
partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis
virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt
veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās
ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni.
Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar
romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.
Mēdeja
Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.
Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā
un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā
ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto
valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.
Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un
apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,
kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja
meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas
galveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ
pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons
saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām
bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku
nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts
ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,
ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,
viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,
bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un
nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa
zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai
vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja
ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu
un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus
variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,
nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa
pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka
materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu
un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas
sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties
kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku
Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas
zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā
līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina
atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un
paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo
grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu
un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan
līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas
par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par
notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,
bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par
vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar
bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem
risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.
Ifigēnija Aulīdā
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs
bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un
izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons
meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs
nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to
Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā
aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona
brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā
iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā
ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir
izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir
sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj
glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu
bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved
Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa
Teofrasta skolnieks. Viņa darbs Raksturi ir ietekmējis Menandra daiļradi.
Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi
noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,
ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli
sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, mazā cilvēka dzīve un
liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika
jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni
Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks
,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai
dzīvē viss nesagrieztos.
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes
papirusos fragmenti no Šķīrējtiesas, Varonis, Nogrieztā matu pīne,
Samiete, Sikionietis.
Savukārt komēdijai Īgņa trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra
komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. Šķīrējtiesa un Nogrieztā
matu pīne ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti
raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,
viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika
sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi
populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.
Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja
Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
Īgņa - cilvēku nīdējs.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir
ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst
kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona
meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot
Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli
Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj
palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija
ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī
kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt
akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,
ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu
novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks
māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt
arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam
un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā
varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar
divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
Šķīrējtiesa
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram
vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var
palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot
ģimenes nesaskaņu iemeslus.
| |
